Mani stāsti Rainim

2020-11-04 11:00

Šogad lielajam latviešu tautas dzejniekam Rainim 155 gadu jubileja. Mūsu dzejas pasaules pamatlicējam varam pieskarties, lasot viņa dzeju, lugas, aforismus. Varam skatīties mulfilmas un filmas, kas veidotas pēc Raiņa darbu motīviem. Varam pieskarties Raiņa garam viņam veltītajos muzejos, jo to apmeklējumi, paldies Dievam, nav aizliegti. Agrā 24. oktobra rītā Rikavas jauno literātu kopa “Dzejas garša” devās uz Raiņa muzeju “Jasmuiža”, kur aizvadījām UNESCO “Stāstu bibliotēkas” izbraukuma pasākumu “Mani stāsti Rainim”.

Protams, vispirms iepazinām muzeja ekspozīciju, atcerējāmies Raiņa bērnu dzeju. Kādam siltas atmiņas atsauc “Zelta sietiņš”, kādam – vārdi par zīlīti, kura meklā gatavās ogas, kādam – vārdi par lakstīgalu, kura visus priecē ar skaistu balsi, bet nerāda savu augumu. Muzeja vadītāja Solvita Brūvere pastāstīja par to, ka Dinaburgas(tagad – Daugavpils) tirgotājs Grigorijs Kuzņecovs iznomāja Pliekšānu ģimenei Jasmuižu 1883. gada martā uz 12 gadiem, bet saikne ar šo vietu tika sarauta jau 1891. gadā, kad mira Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns.

Raiņa laiks Jasmuižā. Kāds tas bija? Rainis tolaik mācījās Rīgas pilsētas ģimnāzijā un Pēterburgas universitātes Juridiskajā fakultātē. Uz Jasmuižu viņš brauca "suņu dienās" — skolu brīvlaikos. Topošo dzejnieku aizkustināja apkārtējās dabas skaistums, te viņš piedzīvoja pirmo mīlestību pret dienestmeitiņu Tekliņu. Šeit dzima pirmie literārie mēģinājumi, tapa sirsnīgās, dzejiskās Raiņa dienasgrāmatas. Rainim ļoti tuva bija Latgales kultūra, cilvēki. "Cik mums zināms no Latgales kultūras, no viņas literatūras? Ir tāda, un mēs viņu nezinām, ir vēsture Latgalei, mēs pat to nepazīstam, ir uzglabājušās Latgalē tautas dziesmas, tautas garīgās mantas. Mēs par viņām tagad sākam rūpēties". Šos vārdus Rainis 1924. gada maijā teica no Latvijas Saeimas tribīnes.

Solvita Brūvere pastāstīja arī par to, ka Rainis savāca un apkopoja Višķu novada kāzu apdziedāšanās tautasdziesmas, pastāstīja par to, ka lielais dzejnieks jūsmoja par Latgales keramiķu darbu. Muzejs lepojas ar vecmeistara Andreja Paulāna darbnīcu un cepli – tie rekonstruēti 1999.gadā, katru gadu ceplis tiek kurināts, pulcējot simtiem apmeklētāju.

Un tad jau sekoja dzejnieku stāsti. Kā pirmais izskanēja Raiņa pseidonīma stāsts. Jaunais dzejnieks reiz devies kārtējā ceļojumā pa apkārtni, ieraudzījis zemnieku, kurš pats velk smagu akmeņu vezumu pagasta ceļa labošanai. Toreiz bija tāds likums – katram saimniekam tika iedalīts ceļa gabals, kas jālabo, jāuztur kārtībā. Dzejnieks taujājis, kāpēc zemnieks sevi nomoka. Izrādījies, viņām nav zirga, bet nopirkt to zemnieks nevar atļauties. Tad nu jauneklis lūdzis savam tēvam, lai tas aizdod zemniekam Rainim naudu zirga iegādei, kas arī notika. Zemnieks tika pie zirga, dzejnieks – pie sava pseidonīma.

Rikavas jaunie literāti vispirms lasīja savus dzejoļus. Daudz skanēja rudens apdziedāšanas vārdi, izskanēja arī veltījumi Latvijai, varoņiem un varonībai. Pēc tam Jasmuižā notika sirsnīgās atzīšanās lielajam tautas dzejniekam Rainim, kāpēc mēs rakstām dzeju, kāpēc mums vajag radošo darbošanos. Dace teica: “Dzīvot interesantāk, kad dari kaut ko neparastu, neikdienišķu. Ir labi trenēt domāšanu, to jūtu tajā apstāklī, ka skolā pārbaudes darbus uzrakstīt man ir vieglāk nekā skolasbiedriem.”

Arī Vasīlijs atzinās, ka viņam patīk iespēja atļauties vairāk, atļauties uzrakstīt ne tā, kā ikdienā tas no mums katra tiek prasīts. Iespēja ik pa brīdim palūkoties aiz apvāršņa, pārkāpt stereotipu rāmim – tas esot tik superīgi!

Mazā Samanta sāka darboties literātu kopā tad, kad meitenei bija tikai 5 gadiņi. Samanta teica: “Mana māsa Inga katru reizi, kad atnāca mājās no Dzejas pulciņa, stāstīja, cik nodarbībā bijis interesanti. Es arī gribēju, lai man ir interesanti, tāpēc izlūdzos, lai māsa paņem līdzi. Tā es te tagad esmu. Sākumā rakstīju dzejolīšus drukātiem burtiem, Reizēm man palīdzēja māsa, māmiņa, skolotāja. Tagad cenšos visu rakstīto pati. Man vēl lēni sanāk. Domu vairāk nekā rociņa spēj pierakstīt.”

Savukārt Dainuvīte Garjonova uz pulciņa nodarbībām brauc no Dricāniem. Meitene atzinās: “Reiz atbraucu ciemos pie Ingas. Izrādījās, ka viņai jāiet uz dzejas kopas nodarbību. Inga negribot to izlaist. Ko man darīt? Lai ejot līdzi, skolotāja atļaušot paskatīties, ko pulciņā darot. Man ne tikai ļāva skatīties, bet aicināja darboties kopā. Bija interesanti. Es nebiju domājusi, ka varu domāt savdabīgāk kā ikdienā, varu izveidot literāru darbiņu.”

Stāstu skanēja Daudz. Par to, kā draugu skaudība par to, ka paši nespēj domāt skaisti un plaši, nogalināja mums pazīstama jaunieša sirsnīgos dvēseles uzliesmojumus, ko reiz varēja lasīt vietējā laikrakstā. Par to, ka mūsos dabas skaistums rada emocionālu pacilātību, kā Jašas upītes krastos to reiz izjutis Rainis, par to, ka patīk labestības atmosfēra, ko ar savu darbošanos esam radījuši savā pulciņā, savā ciema.

To, ka mērķis – pieskarties tautas dižgara dvēselei – sasniegts, apliecina jauniešu dzejas rindas, kas tapa Jasmuižā, kur jaunieši varēja noglāstīt Kuzņecovu muižas lielo saimes galdu - tam pirms vairāk kā gadsimtā pieskāries Rainis. Ne tikai! Kad tavu acu priekšā ir lielā dzejnieka rokraksti, viņa lasītās grāmatas…Šoreiz tikai Daces Vilcānes rindas:

“Šai vietā, 100 un mazliet vairāk gadus atpakaļ,

Uz tīras jo tīras lapas tika rakstīti jauni vārdi.

No tiem rindas rindojās un auga,

No rindām dzejoļi plauka,

Dvēsele… kāda dvēsele

 Dzejoļos ieauga, iesnaudās.

Šodien, kad mēs lasījām dzeju,

Šī dvēsele atmodās un mūsu dvēselēs iegrima.”

Lai mums visiem vienmēr vēlme un drosme pieskarties dižgara dvēseles gudrībai, spēkam! Lai protam to paņemt sev līdzi!

Iveta Dimzule.

Autores foto.