Brīnums – tas, kas rada ticību
Ikdienas steigā mēs pakļaujamies darāmā rutīnai, jo ir svarīgi konkrētu lietu paveikt konkrētā laikā, vietā. Tamdēļ mūsu acis un sirdis kādā brīdī piemirst redzēt, sajust brīnumaino, kas dzīvo ap mums. Katru dienu. Ziemassvētku laiks, kad saule uzsāk savu gaitu pretī gaismas dienām, ir īstais laiks, lai sanāktu kopā un parunātos par piedzīvoto prieku, pārsteigumiem, brīnumiem. Rikavas pagasta bibliotēkas vadītāja 27. decembrī aicināja uz kārtējo UNESCO Stāstu bibliotēkas pasākumu “Bīnumu laiks”
Mūsu piedzīvotie brīnumi noteikti nav tie, ko saukt par pasaules brīnumiem savulaik izvēlējās senie grieķi. Viņi vairākkārt centās no visām pasaules dižākajām celtnēm izraudzīties pašas varenākās un skaistākās un nolēma, ka tām jābūt septiņām – atbilstoši lielāko planētu skaitam. Septiņi pasaules brīnumi ir septiņi cilvēku radīti objekti, kas visi atradās teritorijā ap Vidusjūru. No šiem antīkās pasaules brīnumiem līdz mūsdienām saglabājies tikai viens - Gīzas piramīdas Ēģiptē, pārējie brīnumi: Babilonas gaisa dārzi, Artemīdas templis Efesā, Zeva statuja Olimpijā, Halikarnāsas mauzolejs, Rodas koloss un Aleksandrijas bāka gājuši bojā zemestrīcēs, karos. Mūsdienās pasaules ļaudis arī cenšas izveidot sava laika pasaules brīnumu sarakstu, tajā piedāvā iekļaut lielo Ķīnas mūri, Kolizeju, 39,6 m augstā Jēzus Kristus statuju Riodežaneiro u.c.
Visjaunākā pasākuma dalībniece Samanta pastāstīja, ka viņai brīnumi vēl saistās ar Salatēti. Viņš vienmēr piepilda meitenes sapņus, Ziemassvētkos dāvanās Samanta saņem tieši to, par ko sapņojusi. Tikai šogad gan Salatētis kļūdījies. Lellītes Elzas no filmas “Ledus sirds” vietā atnesa spēli “Tvister”, tetovējumu komplektu un kristāliņu komplektu, no kuriem var veidot glezniņas.
Bibliotekāre aicināja novērtēt, ka brīnumi mums apkārt ir ikdienā. Piemēram, viņa pārdzīvojusi, ka ir daudz norakstīto grāmatu, žurnālu, ko žēl vienkārši tāpat izmest ārā. Un tad pēkšņi atskanējis zvans no Līgatnes papīra fabrikas! Viņi par nodoto makulatūru dāvinās papīru, kas ļoti vajadzīgs bibliotēkas ikdienas darbā. Vēl bibliotēkas vadītāja aicināja pamanīt katru sīkumu. Kaut vai to, ka tu aizbrauc uz lielveikalu viskarstākajā iepirkšanās laikā un izdodas atrast brīvu stāvvietu tuvu veikala ieejai. “Un gribu pastāstīt arī par humoristiskiem notikumiem, kas atgadījušies veikalu stāvlaukumos. Reiz izgāju no lielā “Rimi”, redzu, ka vīra automašīnas pie veikala nav, bet pāri ielai otrā stāvlaukumā ir mūsu automašīna. Teciņus turp, jo steidzāmies, rauju mašīnai durvis vaļā. Vēl brīnos, ka mūsu mašīna pēkšņi kļuvusi daudz tīrāka. Un pēkšņi jauns puisis man pie auss jautā, ko es darot. Tik tad pamanīju vīra auto, kas bija novietots tur, kur nedrīkst stāvēt. Ar automašīnām tā ir – līdzīgas taču, numurus ne vienmēr skatāmies. Tā reiz sveša sieviete iesēdās mašīnā pie mana vīra, un kad pagrieza galvu, ieraudzīja svešu cilvēku pie stūres, no šoka ķērās pie sirds, bet viņas vīrs blakus mašīnā garšīgi smējās,”izstāstīja Vilma Poplavska.
Kāds pastāstīja, ka viņam brīnums ir tas, ka izdodas sevi pievarēt un aiziet gulēt ātrāk. Kādam brīnums saistās ar iespēju “pa kluso” kopā ar draudzeni visu nakti skatīties šausmenītes. Kādam nācies piedzīvot, ka ziemas vidū kāpņu telpā tumsā kūko dzeguze…un izrādās, ka tas ir kaimiņu vectēvs, kurš sadomājis jokoties. Kādam patiess prieks ir par to, ka viņu paņem līdzi iepirkšanās tūrē uz kaimiņu valsti. Daudziem brīnumi un lielākais prieks saistās ar iespēju Ziemassvētkos būt kopā visai ģimenei. Savukārt Iveta Ragause padalījās ar diviem piedzīvotiem brīnumiem: “Jau vairākus gadus Ziemassvētkos izrotāju logus ar gaismiņām. Jā, pašam dzīvoklī tas tā ir mazāk redzams, vairāk tiek tiem, kas iet garām. Bet tā ir mana dalīšanās ar līdzcilvēkiem gaismas priekā. Vēl es izrotāju ar gaismiņam plūmīti dārzā. Pēcpusdienā ieslēdzu, vakarā izslēdzu. Un tā vienu dienu aizrāvos ar fotogrāfiju sakārtošanu albumā. Apķēros, ka jau tumšs, jāiet ieslēgt gaismiņas dārzā, pieeju pie loga… Kas tad tas? Gaismiņas mirdz neieslēgtas! Izrādījās, ka nezinot esmu uzstādījusi laika taimeri. Gaismiņās pašas ieslēdzas, izslēdzas. Mums Rikavā daudzi izrotā dzīvokļus, mājas. Tā mēs kopā radām vidi, kur visiem kļūst par kripatiņu vairāk prieka, labu domu. Elektrības rēķins? Par to es domāšu tad, kad tas atnāks. Un vēl gribu pastāstīt, ka pagājušajā gadā, braucot uz angļu valodas kursiem Viļānos, uzklausīju kursu kolēģes Jeļenas lūgumu apstāties pie aptiekas, jo viņai steidzami vajadzēja medikamentus bērniem. Pie aptiekas bija noparkota mašīna tur, kur nedrīkst novietot auto, ar visu uzmanīšanos šim transportlīdzeklim mazliet piedūros, 5 cm garumā varēja redzēt vieglu noberzumu. Šofere metās man ļoti agresīvi virsū, lika samaksāt diezgan prāvu summu. Lai arī apkārtējie teica, ka nav mana vaina, nav jāmaksā, es samaksāju. Pusgada laikā šī naudas summa pie manis atgriezās pavisam negaidītā veidā.”
Kādam varbūt šķiet, ka pasākums bija par niekiem. Šis cilvēks var mierīgi palikt pie šīs pārliecības. Var dzīvot un domāt, visu atrisina viņa naudas maiss vai varas sviras. Gudrs cilvēks zina, ka šīs abas lietas reiz pāriet. Mēs gan zinām, ka brīnumi ir tas, kas nav ar prātu izskaidrojams. Mēs ticam, ka brīnumi vairo mūsu dzīvēs labo. “Brīnumi notiek tur, kur viņiem tic, un, jo vairāk tic, jo biežāk tie notiek,” reiz teicis filozofs Didro. Brīnums - notikums, kas rada ticību. Šeit arī slēpjas brīnumu būtība un sūtība. Tiem, kas tos novēro, tie var šķist ļoti pārsteidzoši, bet tiem, kas tos rada,- ļoti vienkārši. Bet tam nav nozīmes. Ja tie stiprina vai rada ticību - tie patiešām ir brīnumi.
Iveta Dimzule,
pasākuma dalībniece.
