„Bibliotēkas stāsti” Jelgavas pilsētas bibliotēkā

2017. gada 26.septembrī Jelgavas pilsētas bibliotēkā norisinājās pasākums „Bibliotēkas stāsti”. Pasākumu vadīja Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļas vecākā bibliotekāre Gundega Kalniņa, kas bibliotēkā ir atbildīga par bibliotēkas dalību UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas tīklā “Stāstu bibliotēkas”. G.Kalniņa uzsvēra, ka stāstu pēcpusdienā plānoti divu veidu vēstījumi: atmiņas par bibliotēkas ēku Jelgavā, Akadēmijas ielā 26 (Jelgavas pilsētas bibliotēka šajā ēkā atrodas kopš 1984.gada), kā arī bibliotekāru atmiņas par profesijas specifiku padomju laikos.

 

Pirmā ar savu stāstu uzstājās Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktores vietniece Dzintra Punga, kas dalījās atmiņās par periodu, kad bibliotēka atradās Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja telpās. Viņa atminējās gan par vibrējošo pirmā stāva grīdu, gan arī par pietiekami labo finansējumu grāmatu iegādei, kas nereti tika tērēts grāmatu veikalā „Globuss”. 

 

Taču visaizraujošākais stāsts, kas izpelnījās publikas atzinību, bija stāsts par kaķi, kas ticis iemūrēts aiz paneļa bibliotēkas tukšajās telpās. Bibliotekāres gājušas gar topošo bibliotēkas ēku un izdzirdējušas žēlus kaķa ņaudienus. Kad dzīvnieciņš ticis atbrīvots, tas aizmucis, atpakaļ neskatīdamies. 

Nākamā ar savu komplektētājas darba bagāto pieredzi dalījās Jelgavas pilsētas bibliotēkas Komplektēšanas un apstrādes nodaļas vadītāja Anita Vecele. Viņa atzina, ka tehnoloģiju pieejamība 20.gs. beigās ļoti izmainījusi bibliotekāru ikdienu. Kad viņa 1980. gadā aizsāka strādāt, bija jāapstrādā ļoti daudz grāmatas (apmēram 30-40 viena nosaukuma eksemplāri), skaitīts tika ar skaitāmajiem kauliņiem, vēlāk – kalkulatoriem. Mūsdienās nogurdinošo skaitīšanas darbu palīdz veikt datortehnika. 

 

Īpaši aizraujošu prezentāciju bija sagatavojis bijušais tautas deju kolektīvu vadītājs Uldis Ozols, kurš vēstīja savus iespaidus par bibliotēkas ēku periodā pirms šeit pārcēlās bibliotēka. U. Ozola ģimene kopš 1952. gada mitinājusies Akadēmijas 28 (bijušā adrese – Vaļņu 2), proti, kaimiņmājā bibliotēkas tagadējai ēkai. Viņa stāsts bija par visu tuvējo rajonu, jo sevišķi par  trim blakus esošajiem namiem, kas mūsdienu Jelgavas siluetā joprojām iezīmē senatnīgus vaibstus: par Ņesterova namu, Vairoga namu un bibliotēkas ēku. Katru no šiem namiem stāstītājs saistīja ar kādu no priekšmetiem: Ņesterova namu ar gultni, ko tā laika zēni pratuši izmantot kā skrejriteni; Vairoga namu ar pilotku jeb karavīru cepuri; bibliotēkas tagadējo ēku– ar prīmusu jeb sildāmo ierīci, kas apsildāma ar petroleju.

 

Šobrīd ir maz informācijas, kas atradās bibliotēkas ēkā, pirms tur pārcēlās bibliotēka. U.Ozols pieminēja, ka bibliotēkas ēkā tika iedalīti dzīvokļi bijušajiem cietumniekiem. Namu tolaik raksturojis gan tabakas, gan arī petrolejas smārds. Bijušo ieslodzīto izmitināšana ir bijis viens no iemesliem, kādēļ tagadējā bibliotēkas ēka un viss tuvākais māju apvidus ieguvis padrūmu reputāciju. 

 

Pasākuma noslēgumā tika nospriests, ka stāstu uzklausīšana un sarunas par bibliotēku un bibliotekāriem ir jāturpina. Tā ir iespēja gan pašiem bibliotekāriem, gan arī mūsu lasītājiem paplašināt priekšstatus par bibliotēkām neformālā, patīkamā gaisotnē. Lai arī tehnoloģiju pieejamība ļoti izmainījusi bibliotekāru ikdienu, nākas secināt, ka ir arī lietas, kas bibliotekāra profesijā palikušas nemainīgas – bibliotekāri laiku laikos bijuši gaismas nesēji, bet bibliotēkas – kultūras mantojuma saglabātājas un popularizētājas.