Muzeju nakts Āraišos jeb vieta, kur stāstam mājas

2015-05-25 13:45

Āraišu tūrisma objektos uzņēmēji šā gada 16. maijā piedāvāja plašu Muzeju nakts pasākumu programmu un ielūdza baudīt lielisku apkārtnes ainavu caur stāstiem, mūziku un radošām nodarbēm.  Arī Vidzemes stāstnieku skolas dalībnieki sanāca Drabešu muižas Amatu mājā, lai stāstītu pasakas, nostāstus, jautrus atgadījumus iz dzīves un mudināto to darīt arī pārējos vakarētājus. Šim vakaram kā vadmotīvs tika izvēlēti dzejnieces Aspazijas vārdi : “Ikdienā arī ir zelts, tikai atroci!”

Ineses Roze, folkloras kopas „Ore” un Drabešu amatu mājas vadītāja, bija šī vakara saimniece un uzņēma viesus krodziņā „Galdiņ, klājies!”.  Viņa tad arī vakarēšanas dalībniekus sēdināja pie lielā godu galda un noteica kārtību, kāda valdīs stāstu vakarā. Ar vārdiem: “Ko galdā liksi, ar to arī mielosies, kas stāstu izstāsta, tas dabū šķēli no lielā maizes klaipa un rukša stilba,”Inese uzsāka vakarēšanu. Un no tiesas, mielojās mute un mielojās ausis.

Sešiem stāstniekiemciema kukulim līdz bija savs stāstāmais. Anastāsija cēla priekšā čigānu tautas pasaku par zelta kāpsli un to, kā Svētais Juris uz Jeruzalemi brauca ar Dievu aprunāties.  Aelitai bija jautrs un pamācošs piedzīvojums ar teātra apmeklējumu, telefonu un Jauno derību, bet Agitai Valmieras stāsts ar zelta vērtu padomu un Burtnieku pils pagrabā noglabātu mantu. Bērnu ausis lutinot, Sanda izstāstīja veselas divas pasakas: pirmo pasaku par muļķīti un zelta zirgu, otro - Rietumāfrikas pasaku no stāstnieces Džeinas Bleikas pūra, kurā visiem bija jādarbojas līdzi. Kārtīgam stāstniekam vienmēr prātā kāda aktīva nodarbe, kas nogurušam klausītājiem neļauj iesnausties. Guntai bija atgadījums no Lodes muižas kučiera dzīves un Latgales Ilžas stāsts.

Kad stāstītāji gana bija iesiluši, sarosījās arī tie,kas paši ieradušies klausīties.No rīdzenieces Krīstīnes dzirdējām par piebaldzēniem, kas gājuši viesnīcas “Roma” restorānā ieturēties un gandrīz galu dabūjuši. Viņa, būdama juriste, izteiksmīgi aprakstīja kādu savas dzimtas notikumu mantojuma dalīšanas lietās. Savukārt, Kristīnes dzīvesbiedram, kura vārdu esam piemirsuši, atmiņā nāca notikums par attapīgu zirgu, kas “sagurušu” saimnieku pēc sivēnā braukšanas veiksmīgi mājās nogādājis. Vēl pa kādam dzimtas stāstam un jau pusnakts klāt. Bet pusnaktī visiem jādodas uz Āraišu baznīcu nakts koncertu klausīties.

Amatu māja tai vakarā skanēja līdz jumtam. Kamēr stāsti omulīgi bija iekārtojušies  steļļu istabā ap galdu, tikām Ores muzikanti rāva vaļā dziedamas, dancojamas un klausāmas melodijas. Kādu brīdi pat tika izmēģinātas mūsu vidzemnieka ausij neierastā rīkles dziedāšana, kuru muzikanti apguvuši draudzējoties ar sāmu dziesminiekiem.

Vēl tik gribējās vārdā nosaukt to, kas notikumam gatavojās un vērīgi sekoja, lai stāstīšanas gars neapsīkst. Tie bija Aelita Punkstiņa no Ēveles, Anastāsija Lūkina un Agita Lapsa no Valmieras, Sanda Salmiņa un Gunta Rozentāle no Cēsīm. Protams, paldies Inese Roze tur galda galā, kas mūs visus sapulcinājā un ierādīja stāstam īstās mājas. Katra tāda kopā sanākšana ieliek mūsu pūra pa kādai zīlei, jo īsta stāstnieka galvenā prasme ir māka klausīties un dalīties.

Reizēm par stāstnieku piedzimst, un šie brīnumainie talanti paši neapzinās no kurienes viņos tā spēja. Viņi rada noskaņu, uzbur notikumu un ved klausītāju sev līdz.Citkārt, lai stāstnieks piedzimtu tevī, ir jāpieliek apzinātas pūles un jāmācās. Svarīgi sajust, kā tas veidots un ar kādiem vārdiem prasās laukā. Manai nelielajai pieredze palīdz trīs avoti, no kuriem stāsts iegūst spēku: tie ir - notikuma dramaturģija, valoda un emocionālā klātbūtne. Bet gan jau tie nav nedz vienīgie, nedz pēdējie avoti, kas iedod stāstam dzīvību. Noslēgumā novēlu visiem Vidzemes stāstnieku skolas dalībniekiem: “Lai Jūsu stāstiem septiņas dzīvības!”


Informāciju sagatavoja:

Agita Lapsa